Fb.2018.09.15
Te arī solītais nedaudz plašāks apraksts par 14.septembrī saņemto Kalnu Karabaha apbalvojumu, kuru man pasniedza Kalnu Karabaha Republikas ārlietu ministrs Masis Mailjans par to, ka es 1992.gada 6.janvārī, strādādams par komentētāju laikrakstā “Diena”, biju pirmais žurnālists, kurš Pasaulei no tobrīd aplenktās un apšaudītās Stepanakertas ziņoja par Kalnu Karabaha Republikas pasludināšanu.
Šobrīd ir grūti iztēloties tos laikus, kad nebija internets un mobilais telefons. Bet konkrētajā gadījumā, turklāt, pilsētā notika karadarbība, tā bija bloķēta, nestrādāja arī telefons, bija pārtraukta gāzes un elektrības padeve. Lai nodotu redakcijām informāciju, pārējie sabraukušie žurnālisti plānoja nākamā dienā ar helikopteru izlidot uz Erevānu, cerībā uz informācijas publicēšanu aiznākamā dienā, taču laikrakstā “Diena” publikācija parādījās jau nākamā rītā.
Intervējot Kalnu Karabaha deputātus, pamanīju uz priekšsēdētāja galda telefonu ar PSRS ģērboni, kādu atcērējos redzējis arī mūsu Augstākajā Padomē pie Anatolija Gorbunova. Nolēmu riskēt. Un man atbildēja. Samulsis atvainojos par šādu zvanu, un palūdzu, lai sazinās ar netālu Vecrīgā esošo «Diena» redakciju, kur tobrīd Ārzemju ziņu nodaļā dežurēja Atis Klimovičs, un uzaicina viņu pēc dažām minūtēm pienākt pie šī telefona. Tā arī notika, un es no aplenktās Stepanakartas nodiktēju ziņu, kuru “Diena” nopublicējā jau nākamajā rītā, apsteidzot visus pasaules medijus.
1992.gada sākumā Stepanakertā notika visaktīvākā karadarbība, ar īstām kaujām, tankiem, apšaudēm no reaktīvajām daudzstobru sistēmām «Grad». Tobrīd kopā ar citiem žurnālistiem bijām spiesti nakšņot daudzstāvu mājas pagrabā, turpat nakšņoja arī vietējie iedzīvotāji, jo cituviet apšaudes laikā atrasties bija bīstami. Manā acu priekšā tika sagrautas ēkas. Tāpēc es ar vislielāku interesi izmantoju uzaicinājumu Kalnu Karabahu apmeklēt vēlreiz, jo ļoti gribēju redzēt, kā Stepanakerta izskatās šobrīd, vairāk nekā 25 gadus pēc postošā kara.
Šobrīd Stepanakertā kara sekas nekur vairs nav redzamas. Mājas ir atjaunotas, bet cilvēki dzīvo ikdienišķu dzīvi — mācās skolās un augstskolās, strādā, atpūšas vietējos restorānos. Protams, cilvēkos ir jūtams satraukums par to, vai izdosies šo mieru nosarāt. Taču neērtības drīzāk ir ieceļotājiem, jo valsts neatzītā statusa dēļ nestrādā romings mobilajiem telefoniem, nestrādā lidosta, kā arī iebraucēji tiek biedēti ar iekļaušanu Azerbaidžanas nevēlamo personu sarakstā, jo Azerbaidžanas skatījumā ir nelikumīgi šķērsojuši šīs valsts robežu.
Aizbraucot uz Kalnu Karabahu, kur jaunībā biju pavadījis tik daudzas saspringtas dienas un naktis, es izmantoju vienu no pamattiesībām — pārvietošanās brīvību. Tāpat es ceru arī turpmāk izmantot savas brīvās pārvietošanas iespējas Azerbaidžānā, kur man ir daudz draugu. Es neuzskatu Kalna Karabaha apbalvojumu pieņemšanu par iejaukšanos Kalna Karabaha konfliktā kādā no pusēm. Es to vērtēju kā manas tā brīža profesionālās darbības novērtēšanu. Jūtos lepns par to, kā mums izdevās apsteigt spēcīgākos globālos medijus, un pirmajiem pasaulē izziņot tik zīmīgu ziņu.
Armēnija un Kalna Karabaha man nebija īpašā fokusā, jo tābrīza reportāžas no Kalnu Karabaha nebija vienīgās — tajā laikā kā žurnālists daudz atspoguļoju arī citus “karstos punktus”, tai skaitā Abhāziju, Dienvidosetiju, Čečeniju. Kopš 1992.gada es šajā jomā darboties pārtraucu, jo sāku strādāt Latvijas Mediju fondā, bet “karsto punktu” apraktīšanu «Dienā» pilnībā pārņēma Atis Klimovics, ar kuru pirmajos braucienos uz Dienvidosetiju mēs devāmies kopā.
